1984 gads
Promocijas darbs virzījās lēnām. Kirils Mjagkovs sēdēja šaurā, iegarenā istabā, kas bija pilnībā piebāzta ar grāmatām – plaukti bija pārpildīti un nolikti no abām pusēm, un starp tiem kā nabaga radinieks atradās viņa galds. Blāva gaisma apgaismoja atvērtu Talmudu kalnu ar grāmatzīmēm, kas bija izkaisītas pa lapām. Otrs kalns bīstami sasala uz palodzes. Logs ar skatu uz pagalmu bija pārklāts ar biezu melnu audumu, tāpēc viņam nebija ne jausmas, kāds diennakts laiks ir ārā – bija gaišs, vai rudens drūmums jau bija nolaidies pār pilsētu, absorbējot visu apkārtējo. Logs bija aizmūrēts ne velti – pretī atradās kaut kāda apsardzes iestāde, vai nu pirmstiesas izolators, vai kas tamlīdzīgs, un aiz tās tumšajām restēm dažkārt varēja redzēt kameru iemītniekus, kas skatījās uz pretējo māju. bez ko darīt.
Tomēr Kirils tam nepievērsa uzmanību. Pirms diviem mēnešiem viņš vienojās ar mūsdienu vēstures nozares vadītāju, ka nepieciešamības gadījumā strādās līdz rītam, un tā kā pēc aizstāvēšanas kļuva par nozares vadošo pētnieku un arī jaunāko un perspektīvāko Anatoliju Vjačeslavoviču. devās viņam pretī pusceļā.
Atklāti sakot, viņš mīlēja Kirilu un palīdzēja viņam visos iespējamos veidos. Komandā klīda baumas, ka pēc aiziešanas pensijā viņš iesniegs lūgumu, lai Kirils tiktu iecelts par nozares vadītāju. Tas bija rets gadījums, kad visi par to priecājās.
Kirils atkal pārskrēja pāri ar roku rakstītajai baltā papīra lapai. Viņam riebās rakstīt – viņa domas bija apmulsušas, viņš nevarēja sekot līdzi viņu lidojumam, turklāt taustiņu klikšķi ļoti traucēja. Tāpēc Kirils izmantoja Bik lodīšu pildspalvu, kuras komplektu kopā ar pildījumiem Anatolijs Vjačeslavovičs viņam atveda no ārzemju konferences Berlīnē.
Sastingis virs galda, viņš nevarēja saprast, kā sākt jaunu rindkopu. Promocijas darbs bija veltīts Lielajam Tēvijas karam, proti, izlūkošanas ziņojumu izmantošanai Sarkanās armijas kaujas operāciju laikā.
Neskatoties uz to, ka darba tēma kopumā bija tīri vēsturiska, tā vēl nav zaudējusi savu aktualitāti. Kā uzticēties izlūkošanas datiem sarežģītos apstākļos, kā tos pārbaudīt, kādi liktenīgi lēmumi un izrāvieni balstījās uz padomju izlūkdienestu ziņojumiem un kāpēc daži no tiem, neskatoties uz to acīmredzamo vērtību, nekad netika izmantoti – tas bija zinātniskās intereses priekšmets .
Anatolijs Vjačeslavovičs pat deva mājienu, ka ļoti nopietni cilvēki no Valsts drošības komitejas ir ieinteresēti viņa darbā un, ja viņš gūs vērā ņemamus rezultātus, promocijas darbs var tikt klasificēts. Šīs baumas ātri izplatījās komandā un piešķīra tās darbam noslēpumainu un pat varonīgu auru. Tomēr pats Kirils uz šo lietu skatījās vienkāršāk – viņš tikai gribēja saprast kaut kādas dīvainas, viņaprāt, lietas, ko pamanījis, būdams Maskavas Valsts universitātes vēstures nodaļas maģistrants.
Tagad, kad viņu uzaicināja uz PSRS Vēstures institūtu kā jaunāko pētnieku mūsdienu vēstures nozarē, viņam bija iespēja to visu pārbaudīt visrūpīgāk.
Kirils pēkšņi nošķaudīja. Birojā, kurā viņam tika dots rakstīt disertāciju, grāmatu putekļi lidinājās kā smogs. Viņš uzlika pildspalvu uz tīras baltas lapas, izstaipījās un atcerējās, ka jau sen gribēja dzert tēju.
Katls atradās atsevišķā telpā gaiteņa galā, tur bija arī trauki, neliels ledusskapis, galds un divi krēsli. Uz ledusskapja atradās maizes kaste, kurā gulēja akmens klaipa puse. Viņš nekad neskrēja uz pārtikas veikalu, un tagad, iespējams, bija par vēlu. Jums būs jāmērcē klaips tējā.
Kirils nopūtās, piecēlās no neērtā cietā krēsla un izstaipījās. Lēnām, šūpojoties, viņš devās pa tumšo gaiteni. Ārpus ēkas valdīja klusums. Vēl viena svētdiena zinātnes labā, – nodomāja Kirils, iegāja istabā, pieslēdza katlu rozetei, ielēja ūdeni no tējkannas krūzē un sakrustoja rokas uz krūtīm, vērodams ūdens burbuli krūzē.
Kad viņa ausis sasniedza dīvaina skaņa, viņš nodomāja, ka tie ir vecā Snaiges ledusskapja viltības, kas murrā, kurnēja un runāja pats no sevis, apkārtējiem nekaunoties.
Ūdens krūzē sāka šņākt un kļuva bālgans.
Kirils klausījās. Viņš bija pilnīgi viens Jaunās vēstures sektora ēkā – par to nebija šaubu. Turklāt šī nebija galvenā ēka, bet gan blakus esošais izpētes spārns ar atsevišķu ieeju, kas šobrīd ir aizslēgts ar atslēgu, kas Kirilam bija džinsu kabatā.
Katram gadījumam viņš pārbaudīja – atslēga bija vietā.
Skaņa atkārtojās. Un tas nepārprotami nāca nevis no ledusskapja, bet kaut kur vecās, pirmskara ēkas dziļumā.
Puisis kļuva piesardzīgs.
Kāds izkāpa pa logu pirmajā stāvā? Tad viņš būtu dzirdējis saplīsušu stiklu skaņas, soļu skaņas – tikai apkopēja Anna Nikolajevna varēja klusi staigāt pa nolietoto, čīkstošo parketa grīdu, un neviens nezināja, kā viņa to izdarīja. Un kas iet uz Vēstures institūtu, ko ņemt? Marksa-Engelsa krūšutēs? Grāmatas?
Tomēr kaut kas bija, bet neviens par to nezināja.
Kirils lēnām pastiepa roku līdz kontaktligzdai un pavilka katla vadu. Dakša izkrita un šņākšana krūzē apstājās gandrīz uzreiz.
Rakstāmmašīnai līdzīga skaņa. Vienkārši rakstīt, lai kurš tas būtu, ļoti klusi un burtiski viens burts dažās minūtēs.
