Viņi saka, ka visas nelaimes nav nejaušas, bet, kas attiecas uz mani, mana dzīve sastāv no šādiem negadījumiem. Un vispār katrs šāds negadījums noved pie tādām sekām, ka var vismaz galvu saķert.
Varētu šķist, ka ar parastu krievu valodas un literatūras skolas skolotāju, kurš turklāt noslogots ar klases vadību, eleganta literatūras pulciņa vadīšanu un arodbiedrības šūniņas sekretāres pienākumiem, varētu notikt kas pārsteidzošs vai šokējošs. Bet tas ir tikai no pirmā acu uzmetiena. Pēdējā laikā mana dzīve ir bijusi piedzīvojumiem bagāta un rit tādus līkločus, ka pienācis laiks par to rakstīt romānu. Tas ir tas, ko es nolēmu darīt.
Pirms pāris gadiem es pabeidzu mūsu vietējo filoloģijas universitāti. Toreiz, kad sākās manas nelaimes, es tikai nostrādāju nepieciešamos divus gadus vienā no mūsu pilsētas vecākajām skolām. Kastaņu aleja, senlaicīgas ielas apkārt un saplaisājis apmetums uz sienām. Par darbu nesūdzējos: atšķirībā no algas man tās vienmēr bija pārpilnībā. Kolēģi mani netraucēja, direktore rūpējās par jauno speciālistu, un bērni mani mīlēja, lai gan man uzspiestais belles lettres klubs tika spītīgi ignorēts.
– Aglaja Nikolajevna, kāds es esmu sūcējs? – kārtējais neuzmanīgais aiz auss aizķertais palāta atmeta rokas. – Es nemācīšos stulbumu.
– Vai smēķēšana nav krāpšana? – es skarbi jautāju, cenšoties radīt izglītojošas domas milža brīnišķīgo izskatu, kas ar manu sešdesmit piecu metru augstumu un 50 kg svaru bija ak, cik grūti.
Jāsaka, šis gads man ir bijis grūts. Lai gan, ja jūsu vārds ir Aglaja un jūsu uzvārds ir Sinichkina, jūsu dzīve kopš bērnības ir smags pārbaudījums. Glashka, Zīlītes putns, Blue Frost, Ciānūdeņradis, Aglaika-Balalaika – tiklīdz mani skolā neķircināja. Šķiet, ka vārds un uzvārds ir tik un tā, ir arī sliktāki. Bet mūsu klasē, kā paveicās, bija tikai Olga Kuzņecova un Jekaterina Smirnova. Mamma pat nopietni šaubījās par manu piemērotību, kad paziņoju, ka vēlos kļūt par skolotāju.
– Vai tev trūkst skolas? Bērni sagrozīs tavu vārdu, nesīs uz nodarbību barotavas, jautās, vai tev garšo speķis uz auklas…
«Visu mūžu bēgt no sevis ir utopija,» es atcirtu. – Galu galā, tas nav uzvārds, kas veido cilvēku.
– Nu kā tu zini. Ar tavu izskatu es labprātāk kļūtu par modes modeli. Bērni ir tik nogurdinoši…
Mamma daudz zināja par bērniem. Precīzāk, savā garlaicībā. Viņa mani audzināja viena, un tajā pašā laikā izdevās to visu apvienot ar savu zinātnieces karjeru. Sieviete zinātniece – man tas izklausījās noslēpumaini un romantiski. Mamma vienmēr bija darbā, bieži devās komandējumos, dienām ilgi pazuda savās laboratorijās, un es paliku pašplūsmā. Par laimi, es uzaugu kā neparasti pozitīvs bērns: tieši tas gadījums, kad aiz eņģeļa izskata neslēpās mazais velniņš, bet dzīvoja pilnīgi adekvāts ķerubs.
Uz vasaru un citiem svētkiem vienmēr braucu pie tantes, mammas vecākās māsas Zinaīdas. Es dievināju savu tanti, un brīvdienas pie dabas vienmēr bija mana mīļākā izklaide.
Arī mamma nāca no ciema ar nosaukumu Bukhalovo, taču savulaik viņa aizgāja mācīties un palika pilsētā. Tad mana māte satika manu tēvu kādā dejā, es piedzimu, un mans tēvs devās strādāt uz ziemeļiem. Viņš nekad neatgriezās.
Kopumā viņš strādāja maiņās, un tante Zina nolēma, ka viņam tur ir ģimene. Un šeit viņš nolēma šādi «paspēlēties». Katrā ziņā tās nebija oficiāli pierakstītas, tāpēc mamma viņu nodēvēja par nodevēju un mēs uz visiem laikiem aizvērām šo savas vēstures lappusi.
Mana tante praktiski nekad nepameta Buhalovu, izņemot īsu laiku, kad jaunībā viņa devās mācīties par veterinārārsti reģionālā centrā. Bija grūti iedomāties divas atšķirīgākas māsas nekā mana tante un mana māte, taču es abas uzskatīju par savu ģimeni un biju gatava jebkuram par viņām pārraut rīkli. Arī manas tantes personīgā dzīve neizdevās, jo, pēc viņas teiktā, ciematā dzīvoja «dzērāji un farts», bet viņa principa pēc atteicās pamest Bukhalovu.
«Kur tu piedzimi, tur tu noderēji,» viņa sarauca pieri par visiem maniem mēģinājumiem vilkt viņu tuvāk mums, pilsētai. – Un kur tad jūs, sasodītie, dabūsiet svaigus dārzeņus un ievārījumu? Savos tirgos jūs, iespējams, nevarēsit iegādāties dabiskākas lietas…
Pēdējos gados pie tantes braucu ciemos arvien retāk: vispirms mācību, tad darba dēļ. Pirms gada notika notikums, kas radikāli mainīja manu dzīvi. ES iemīlējos. Protams, man bija lietas jau iepriekš, bet tas viss bija īslaicīgi. Šoreiz man nebija šaubu, ka Mirons Golubevs ir mans dvēseles radinieks.
Iepazināmies, pateicoties tai pašai Zīnas tantei: viņa, nezinot, darbojās kā mans Amors, uzdāvinot man žiguļa atslēgas nākamajā dzimšanas dienā.
– Un neuzdrošinies atteikties. Kad uzzināsi savu licenci, tu nāksi pie manis biežāk. Šurjakina vectēvs teica – vienība ir tas, kas mums vajadzīgs. Grezns auto. Es izārstēju kaimiņu Žukova zemnieka cūkas no sārņiem, kas nav paredzēti galdam. Un jau gribēja sist. Par godu viņš ar savu veco mašīnu piebrauca pie manis, tā teikt, maiņas ceļā. Priekš kam man tas vajadzīgs?
Protams, Lada bija tā-tā, ne mana sapņu mašīna, bet bez zivīm, kā saka… Un braucu uz autovadītāju kursiem, par laimi, nodarbības notika mūsu skolā. Vakaros viņi tur īrēja nodarbības, un man pat nekur nebija jābrauc. Pats pirmais zvans jauno un ne tik auto entuziastu klasē manā dvēselē pamodināja slepenas romantiskas stīgas.