Planēta “Ošmira”, kurā dzīvo rase, kas izskatās ļoti līdzīga cilvēkiem, bet neuzskata sevi par tādu. Bagāta tirgotāja māja. Mājas īpašnieks ir Agzams.
Ar eksotiskiem ziediem apvīta lapene sniedza patvērumu no tveicīgās vasaras saules. Silts vējiņš pūta pāri diviem sarunas sakarsušiem gados veciem vīriešiem, kuri, dzerot karstu aromātisku tēju, jautri pļāpāja. Viņi atcerējās savu jaunību un uzvarētās cīņas, draugus, kuri palika dzīvi un tagad mierīgi dzīvo uz dažādām galaktikas planētām un audzina savus mazbērnus.
“Labi, ka tu atnāci pie manis, Arsēnij,” mājas saimnieks smaidot sacīja un piepildīja viesa krūzi ar aromātisku tēju, es tevi neesmu redzējis 30 gadus, protams, ka tu esi mainījies, bet tavs ķermenis. t uzpampusi no taukiem no mierīgas dzīves, tu joprojām esi tikpat stalts un stiprs, kā manā jaunībā.
“Tā kā jaunībā vairs nebūs kā agrāk, vecums dara savu, tāpēc skatos uz saviem dēliem un saprotu, ka sen vairs neesmu bijis. Ķermenis varbūt nav piepildīts ar taukiem, bet spēks nav tas pats, sāka sāpēt kauli, man bieži sākās apātija, dažreiz gribas atkāpties un visu sadedzināt ar zilu liesmu. – Viesis atbildēja, – bet tad es paskatīšos uz saviem dēliem, viņi ir izglītoti, spēcīgi un daba ar savu inteliģenci viņiem nav kaitējusi, bet viņiem nav pieredzes un ja nebūtu mēs vecā gvarde, mēs ir pieļāvuši tik daudz kļūdu, ka līdz sirmam vecumam to nevarētu atrisināt.
– Varbūt ir vērts ļaut viņiem kļūdīties?
– Varbūt tas ir tā vērts, bet es nevēlos, lai viņi tās labo visu savu dzīvi, manas jaunības kļūdas man maksā pārāk dārgi, es nevēlos, lai tās atkārtotu manu likteni, tāpēc cenšos viņus vadīt pareizais ceļš. – Arsenijs atbildēja.
–Jūs joprojām neesat atradis viņai aizstājēju? – klusi jautāju. Sievietes vārdu nevēlējos minēt – pamanīju, kā pēc mana jautājuma vecajam biedram izbalēja acis: viņa mīļotā nomira kopā ar zinātniekiem, kad viņu mierīgajai zinātniskajai kosmosa stacijai uzbruka pretinieki. Viņi slepeni pielīda pie mierīgās stacijas un izšāva no ieročiem, nevienam glābšanas transportam neizdevās izlidot no stacijas.
– Vai ir iespējams atrast aizstājēju sievietei, kuru viņš mīlēja vairāk par dzīvi? Neiespējami. "Es apprecējos ar brīnišķīgu sievieti, kura man dzemdēja divus dēlus, mēs labi sapratāmies, sapratāmies un cienījām viens otru, bet tas bija savādāk, nevis aizstājējs, tikai cita dzīve," Arsenijs atbildēja, "un tagad es gribu dzīvot, lai redzētu savu mazbērni, bet dēli izvēlējās bīstamas profesijas, neteikšu, ka nemēģināju viņus atrunāt, mēģināju, laikam nepārliecinoši, bet tagad baidos par viņiem.
– Ko dara tavi dēli?
– Abi ir mazo zinātniskās izlūkošanas vienību komandieri. Viņu komandas ir pirmās, kas nolaižas uz jaunām planētām, lai veiktu izlūkošanu un savāktu floras un faunas paraugus, un es saraujos katru reizi, kad zvana mans komunikators.
– Jaunas planētas var būt briesmīgākas par bruņotu ienaidnieku, pēdējo ir vieglāk aprēķināt, jūs vismaz zināt viņa galveno mērķi un nekad nezināt, ko jūs varat satikt vai atklāt uz jaunas planētas.
– Un tāpēc es esmu šeit, piedod, Agzam, ka pēc 30 gadiem ierados bez brīdinājuma un pat ar lūgumu, atvainojiet, tas notika tā.
"Es domāju, kad jūs nonāksit līdz sava apmeklējuma punktam." Jūs domājat, ka es nesaprotu, kāpēc jūs esat šeit, acīmredzot, es esmu pēdējā iespēja.
– Ne pēdējā, bet neviens man nepalīdzēs, izņemot tevi.
"Tātad tas ir vienīgais," atbildēja mājas īpašnieks un, atspiedies uz spilveniem, gatavojās uzklausīt sava vecā militārā drauga lūgumu. Viņš noteikti viņam palīdzēs, tas ir goda jautājums. Kad viņš bija ievainots, Arsenijs aizveda viņu uz kosmodromu, lai iekrautu viņu glābšanas kuģī un nogādātu kosmosa stacijā, un pēc tam sēdēja netālu no slimnīcas kastes, līdz viņš atguva samaņu. Bet viņam nekad nebija iespējas atmaksāt Arsēnija parādu, sākumā viņš ilgu laiku atradās medicīnas kastē, ārsti viņu savāca pa daļām, un tad, kad viņš varēja atgriezties dienestā, karš beidzās un viņš godam atbrīvots.
– Zini, Agzam, es nekad neesmu apstiprinājis dažus jūsu planētas likumus, es nesapratu, kā jūs, inteliģenta un tehniski attīstīta rase, varat nodarboties ar dzīvu preču tirdzniecību dažādām personiskām vajadzībām. Bet tagad esmu vienkārši izmisumā, baidos, ka pazaudēšu savus dēlus, kuri ar maniakālu neatlaidību pildīs savu pienākumu, un baidos, ka nevarēšu sagaidīt savus mazbērnus.
– Uz kuru planētu dosies tavi dēli?
– “Asfit”, vidēja izmēra planēta, kaimiņu galaktikā divas trešdaļas ir klātas ar necaurlaidīgiem džungļiem, vienu trešdaļu nesen izstrādājuši mūsu militārpersonas un zinātnieki, neviens nav redzējis saprātīgas rases, ir daudz dzīvnieku, vairums no tiem ir bīstami plēsīgi radījumi, kas nenoniecina mieloties ar cilvēka miesu un ne tikai plēsoņām gribas nogaršot cilvēka miesu, paši džungļi ir biedējoši, it kā dzīvs, skatās tevi, gaida, un, ja tu vienkārši novērsies, pazaudē. Tavu modrību uz minūti, viņi tevi apēdīs.
– Tātad tev vajag raganu?
– Zini, Agzam, man, militārpersonai, kas ir klaiņojis kosmosā un prot šaut gandrīz visu veidu ieročus, un viņam ir arī akadēmiskais grāds, man ir kauns to atzīt. Bet es uzskatu, ka raganas pastāv, es uzskatu, ka daudzas parādības nevar izskaidrot ar zinātni, un es pat ticu maģijai. Es nekad neesmu bijis liecinieks nekādiem maģiskiem rituāliem, bet es ticu.
