Читать онлайн полностью бесплатно Edgars Auziņš - Baltais eņģelis

Baltais eņģelis

Šis stāsts ir par jaunu puisi, kurš sapņo mainīt savu dzīvi, satikt draugus un atrast mīlestību. Un arī par mammu, kura bērnam novēl tikai to labāko. Bet vai viņa ir gatava dot viņam tiesības uz laimi.

Автор:

Книга издана в 2024 году.

1.NODAĻA

Pilsētā ienāca nakts. Viss bija iegrimis tumsā. Pilsētas nomalēs privātmāju logos nodzisa gaismas. Klusums izplatījās visur. Vārti nečīkstēja, to eņģes bija bagātīgi ieeļļotas ar mašīnu eļļu. Neskaidrajās kontūrās varēja uzminēt vīrieti, kurš aiz sevis vilka milzīgu ceļojumu somu. Slogs nebija viegls. Viņš neveikli mēģināja nest somu sev priekšā, taču rokā esošā lāpsta tam traucēja. Viņam bija grūti. Arī plecs tik tikko izturēja somas svaru. Viņš ātri gāja pāri ceļam. Sākumā viņš gāja pa zāli, nemitīgi atsitoties pret zemu augošiem krūmiem, jo tumsā viņš nebūtu redzējis savu izstiepto roku. Viņš labi pārzināja šo jomu. Intuitīvi viņš atrada vietu, kas, viņaprāt, bija ideāla, un nometa somu zemē. Atbrīvojies no lielās slodzes, vīrietis ar plaukstu noslaucīja sviedrus no pieres un mēģināja atvilkt elpu. Viņš paskatījās uz naksnīgajām debesīm un priecājās par to tumsu.

Viņš paņēma lāpstu un sāka rakt, bija daudz jāstrādā, lai izraktu šai lielajai somai bedri. Vispirms jums rūpīgi jānoņem zāles segums. Kā šis. Nežēlīgais mēness tomēr paskatījās no aiz mākoņiem. Viņš nebija laimīgs; tumsā viņš jutās pārliecinātāks. Beidzot caurumā tika ievietota soma. Viņš steigšus apbēra to ar zemi un ar prieku samīda to, lai sablīvētu zemi. Es neaizmirsu visu noklāt ar zāli. Šeit gandrīz nekad nav garāmgājēju. Bet, ja kāds nejauši iemaldītu šajā vietā, viņš nepamanītu neko neparastu.

Viņu pārņēma iepriekš nezināma brīvības sajūta. Brīvība! Viņš iztaisnojās tā, ka visi muguras skriemeļi saplaisāja. Nesteidzīgā solī viņš devās atpakaļceļā. Viņš neaizmirsa paņemt līdzi lāpstu. Šeit ir ceļš. Tad viņš kļuva piesardzīgs, vai kāds viņu ir redzējis? Viņš apstājās, uzmanīgi paskatījās apkārt un klausījās. Nakts putns klusi paslīdēja viņam garām. Viņu traucēja nakts šalkas un skaņas. Cilvēki? Tuvumā neviena nebija. Viņš stāvēja nekustīgi, nokratīja zemi, aptaustīja tumsā uz zāles guļošu kociņu un ar to notīrīja lāpstu no iestrēgušās zemes. Viņš mierīgi un nesteidzīgi šķērsoja ceļu. Vārtus nečīkstot, viņš iegāja pagalmā. Viņš iebāza lāpstu puķu dobē un iegāja mājā. Šeit ir gulta. Klusums skanēja manās ausīs. Viņš apgūlās, saritinājies. Viņa spēks viņu pameta. Viņš aizmiga.

2.NODAĻA

Rudens. Tas nav nekā vērts vēlā lietainā rudenī. Aukstas, šķības, nogurdinošas lietusgāzes griezās cauri gandrīz kailiem kokiem, karājoties lielās, smagās lāsēs. Jūs nevarat pasūtīt savu sirdi. Kāda starpība, kāds laiks ir ārā? Vadims ir iemīlējies. Viņa nav tāda kā visi, viņaprāt, viņa ir ārkārtēja. Viņai ir trīsdesmit un slaida. Biezi brūni mati tieši zem pleciem ierāmē viņas apaļo seju. Zaļas acis, nerātns, uz augšu pagriezts deguns klāts ar vasaras raibumiem, kas nepazūd pat aukstākajā ziemā. Ņina ir bezrūpīga smējēja, viņa kaut kā ļoti vienkārši un viegli skatās uz dzīvi. Un kas? Dievs mums nav atņēmis veselību. Rokas un kājas ir savās vietās. Viņas ģimene nav bagāta. Jā, un ģimene, mamma un Ņina. Viņas vecāki izšķīrās, kad Ņinai bija četri gadi. Kur ir tēvs? Pazuduši, pazuduši no viņu dzīves. Pārvietots no vietas uz vietu, tagad nekādas pēdas nav atrodamas. Pēc skolas Ņina ieguva apkopējas darbu lielā pārtikas preču veikalā, un tagad viņa ir pārdevēja. Viņi dzīvoja, nezaudēja sirdi, nevis bagātīgi, bet draudzīgi. Māte un meita bija kā draugi; un viņi čukstēs un priecāsies kopā, un raudās, ja kas. Ņina iemīlējās deviņpadsmit gadu vecumā, dēls Koļa palika, bet Ņina nekad nekļuva par viņa sievu. Nu, nekas, dzīve ar to nebeidzas. Vecmāmiņa atbalstīja. Viņš izaugs par palīgu un aizsargu, par prieku savai mammai un vecmāmiņai. Koļam drīz būs desmit gadi. Patiešām, aug labs puisis, paveicies gan mammai, gan vecmāmiņai. It kā viņi būtu ieguvuši laimīgu loterijas biļeti. Viņš labi mācās, asistents. Ko vēl es varu teikt?

3.NODAĻA

Katru dienu Vadims devās uz darbu un atpakaļ ar vilcienu. Aiz loga pazibēja meži, pļavas, mājīgas apmetnes un lielas pilsētas. Vadims mīlēja skatīties uz mājām, kas mirgo aiz loga. Viņš pārstāvēja to īpašniekus. Kas tur dzīvo? Ģimene vai varbūt kāds, kurš nīkuļo viens? Šeit atrodas sakopta divstāvu privātmāja ar sarkanu dzelzs jumtu. Apkārt aiz žoga ir augļu dārzs ar lapeni. Šeit droši vien dzīvo laimīga ģimene. Kā pierādījumu savām fantāzijām Vadims, braucot garām, vairākas reizes redzējis, kā ģimene strādā dārzā vai atpūšas lapenē. Tā Vadims, klusi nopūšoties, aplūkoja katru māju. Nē, viņš nebija noguris no skatiem pa logu. Patiesību sakot, ja tas būtu bijis iespējams, Vadims savā stacijā nemaz nebūtu izkāpis no vilciena. Viņš gribētu braukt un doties uz nezināmām valstīm vai vismaz vietām, nevis doties mājās.

Bet šeit ir viņa stacija. Vadims piecēlās un devās uz izeju. Viņam drīz būs trīsdesmit pieci gadi. Kas viņam ir dzīvē? Draugi? Nav neviena. «Tas notiek?» – nodomāja Vadims. Viņš gāja pa dzelzceļa sliežu ceļu. Viņš savu lietussargu līdzi nepaņēma. Lietus līstošais lietus drīz padarīja slapjus viņa tumšos, nedaudz cirtainos matus. Aukstuma lāses noripoja pa jakas apkakli, liekot Vadimam nodrebēt. Tā bija neparasta iela, tā bija izbūvēta gar dzelzceļu. Kādreiz pa šo dzelzceļa līniju bezgalīgi steidzās vilcieni, bet tagad vilcieni uz šejieni brauc reti un lēni. Jo tuvāk Vadims nāca savai mājai, jo pamestāka un pamestāka bija viņa iela. Tā viņš sasniedza tuksnesi. Brīvā zeme ir aizaugusi ar zāli un krūmiem. Pēdējā māja ir Vadima māja. Koka žogs nesen nokrāsots zaļā krāsā. Vadims to gleznoja pēc darba vairākus vakarus, lai gan bija ļoti noguris – mamma pasūtīja. Vadims atvēra koka vārtus. Nē, tas nečīkstēja, jo eņģes bija bagātīgi ieeļļotas ar mašīnu eļļu. Vadims tos ieeļļoja – mamma lika.



Другие книги автора Edgars Auziņš
Ваши рекомендации